29-04-2008
Pārdomu vēstule no ieslodzītā Roberta Mutuļa. (publicējamais pēc vēstules autora rakstiskā lūguma teksts pilnībā atbilst oriģinālam un neatspoguļo Biedrības Apvienība HIV.LV, bet gan tikai autora viedokli). Latvijas Krimināllikumā bargākais, taču visbiežāk piemērojamais kriminālsods
šobrīd ir brīvības atņemšana, bet visplašāk piemērojamais kriminālprocesuālais
drošības līdzeklis - apcietinājums. Gan brīvības atņemšana, gan apcietinājums
ir personas izolēšana no sabiedrības, un ilgākā laikposmā tai ir negatīvas sekas.
Latvijai kā Eiropas Padomes un Eiropas Savienības dalībvalstij strikti jāievēro
dalībvalstīm saistošās tiesību normas, kas reglamentē personu uzturēšanās kārtību
cietumos.
Eiropas Padomes cietumu eksperti pēdējos gados asi kritizējuši Latviju par nespēju
pilnībā nodrošināt soda izciešanas apstākļu atbilstību Latvijas un starptautiskajām
tiesību normām. Aizbildināšanās ar finanšu resursu trūkumu ekspertus nepārliecina.
Dzīvojamo telpu platība uz vienu ieslodzīto ir nepietiekama(pašlaik nav iespējams
izvietot ieslodzītos pat atbilstoši Latvijas Sodu izpildes kodeksa normām, kas
paredz 2.5 m² vīriešiem, bet sievietēm un nepilngadīgajiem- 3m² uz vienu ieslodzīto).
Ir nepieciešamas kameras, kur ieslodzītos izvietotu pa 2 4 cilvēkiem vienkopus,
rēķinot 4 m² uz vienu ieslodzīto.
Apcietināto un notiesāto personu skaits ir divas reizes lielāks par tajos esošo
vietu skaitu (saskaņā ar Eiropas Padomes rekomendāciju Nr. R(92)22 Par cietumu
pārapdzīvotību un ieslodzīto skaita palielināšanos - 4m² uz vienu ieslodzīto).
Cietumos nepietiek telpu, lai izvietotu tur jau esošos ieslodzītos atbilstoši
šīm prasībām - trūkst telpu aptuveni 2100 ieslodzīto izvietošanai.
Daudzas cietumu ēkas ir ļoti vecas - būvētas 19. gadsimta beigās. Daļa no tām
projektētas nevis kā cietumi, bet padomju laika kolonijas - tajās ieslodzītos
izvietoja lielās koplietošanas telpās, kas neatbilst šodienas vajadzībām.
Noziedzības novēršana, sociālo procesu kontrole un to negatīvo seku pārvarēšana
ir ne tikai kriminoloģiska un tiesiska, bet arī sociāla, ekonomiska un politiska
problēma.
Gadu tūkstošiem pasaulē notiek cīņa starp labo un ļauno. Ļaunums vienmēr tiek
apkarots, sabiedrībai izvēloties tās attīstības pakāpei atbilstošus līdzekļus.
Savas attīstības gaitā cilvēce ir atteikusies no domas, ka kriminālsodam ir jābūt
atriebībai par pastrādāto nodarījumu. Konsekventi realizējot šo domu, tiktu atdarināts
un dublēts ļaunums, bet neviena tiesa nebūtu kompetenta precīzi noteikt sodu,
kurš ļaunuma un ciešanu ziņā būtu ekvivalents noziegumam.
Cilvēka dabiskās un iedzimtās īpašības ir jāmaina, jāpilnveido un jāpārkārto,
lai novērstu noziedzīga nodarījuma cēloni.
Vairumā gadījumu ar sodiem noziedznieku var pārvērst par derīgu sabiedrības locekli.
Ar sodu mēs saprotam darbību, kurai piemīt tendence nodarīt ciešanas un kura
tiek realizēta ar apziņu, ka kāds ir izdarījis noziegumu.
Tiesību ierobežojumiem ir psiholoģiskas un pedagoģiskas iedarbības raksturs.
Kriminālsods ir vis bargākā valsts piespiedu funkcija, un jau šis apstāklis vien
uzliek pienākumu to realizēt stingrā likuma noteiktā kārtībā.
Tiesu tikumības utopija: atņemt dzīvi, neļaujot just sāpes, atņemt visas tiesības,
neliekot ciest, uzlikt sodus, kas atbrīvoti no sāpēm. Galvenais vairs nav ķermenis,
bet gan dvēsele. Dvēsele ir politiskās anatomijas rezultāts un instruments, tā
ir ķermeņa cietums.
Krimināltiesību politikas pamatjautājums jāformulē šādi: vai uz sabiedrību attiecas
tikai sods vai arī noziegums? Pārfrāzējot to varētu izteikt arī tā: vai tikai
no nozieguma cietušie ir sabiedrības daļa, un vai noziedznieks arī ir šīs pašas
sabiedrības loceklis un produkts?
Rezultātā rodas kļūdains pieņēmums, ka cīņa ar noziedzību ir vienīgi noziedznieku
atmaskošana un ieslodzīšana.
Lietas, ko Latvija līdz šim Eiropas Cilvēktiesību tiesā zaudējusi, parāda, ka,
lai arī šie zaudējumi daļēji izskaidrojami ar trūkumiem likumos, sava daļa vainas
jāuzņemas arī likumu piemērotājiem. Īpaša loma te ir tiesām sava priviliģētā stāvokļa
dēļ: tieši tām Latvijā pieder galavārds, un, pārzinādamas un paturēdamas prātā
Latvijai saistošos cilvēktiesību standartus un nereti nepilnīgos likumus interpretēdamas
saskaņā ar šiem standartiem, tās vismaz daļā lietu būtu spējušas cilvēktiesību
pārkāpumus novērst. Es gribētu piebilst, ka mums varbūt galvenā cilvēktiesību
problēma valstī ir tā, ka parasti mūsu politiskā elite grib kaut ko tādu ieviest,
kas neiet gluži kopā ar cilvēktiesībām, tad saka, demokrātija nav visatļautība.
Bet demokrātija ir tāda valsts iekārta, kur ar likumu skaidri ir parādīts, kas
ir atļauts valstī un, kas ir aizliegts.
Protams, demokrātija nav visatļautība, bet demokrātija nebūs tāda regulēšana
no varas pozīcijām. Mums vēl arvien tiek sarakstīti dažādi provokatīvi likumi,
tā, ka mēs daļēji šeit turpinām Padomju Savienības tradīcijas: uzraksta tādus
likumus, kurus pēc būtības neviens cilvēks nevar pildīt un tad šo likumu var vicināt
deguna priekšā un teikt, ka jūs esat to pārkāpuši.
Kas tā ir par sabiedrību ko mēs veidojam, klusējot mēs to pieņemam kā normālu
parādību!
Labklājības formulas Meklējumos:
Ar patiesu cieņu; Roberts Mutulis (ieslodzītais).
|