Aktualitātes

  
 
29-04-2008
Pārdomu vēstule no ieslodzītā Roberta Mutuļa. (publicējamais pēc vēstules autora rakstiskā lūguma teksts pilnībā atbilst oriģinālam un neatspoguļo Biedrības Apvienība HIV.LV, bet gan tikai autora viedokli).
 
Latvijas Krimināllikumā bargākais, taču visbiežāk piemērojamais kriminālsods šobrīd ir brīvības atņemšana, bet visplašāk piemērojamais kriminālprocesuālais drošības līdzeklis - apcietinājums. Gan brīvības atņemšana, gan apcietinājums ir personas izolēšana no sabiedrības, un ilgākā laikposmā tai ir negatīvas sekas.
 
Latvijai kā Eiropas Padomes un Eiropas Savienības dalībvalstij strikti jāievēro dalībvalstīm saistošās tiesību normas, kas reglamentē personu uzturēšanās kārtību cietumos.
 
Eiropas Padomes cietumu eksperti pēdējos gados asi kritizējuši Latviju par nespēju pilnībā nodrošināt soda izciešanas apstākļu atbilstību Latvijas un starptautiskajām tiesību normām. Aizbildināšanās ar finanšu resursu trūkumu ekspertus nepārliecina.
 
Dzīvojamo telpu platība uz vienu ieslodzīto ir nepietiekama(pašlaik nav iespējams izvietot ieslodzītos pat atbilstoši Latvijas Sodu izpildes kodeksa normām, kas paredz 2.5 m² vīriešiem, bet sievietēm un nepilngadīgajiem- 3m² uz vienu ieslodzīto). Ir nepieciešamas kameras, kur ieslodzītos izvietotu pa 2 – 4 cilvēkiem vienkopus, rēķinot 4  m² uz vienu ieslodzīto.
 
Apcietināto un notiesāto personu skaits ir divas reizes lielāks par tajos esošo vietu skaitu (saskaņā ar Eiropas Padomes rekomendāciju Nr. R(92)22 „ Par cietumu pārapdzīvotību un ieslodzīto skaita palielināšanos” - 4m² uz vienu ieslodzīto). Cietumos nepietiek telpu, lai izvietotu tur jau esošos ieslodzītos atbilstoši šīm prasībām - trūkst telpu aptuveni 2100 ieslodzīto izvietošanai.
 
Daudzas cietumu ēkas ir ļoti vecas - būvētas 19. gadsimta beigās. Daļa no tām projektētas nevis kā cietumi, bet padomju laika kolonijas - tajās ieslodzītos izvietoja lielās koplietošanas telpās, kas neatbilst šodienas vajadzībām.
 
Noziedzības novēršana, sociālo procesu kontrole un to negatīvo seku pārvarēšana ir ne tikai kriminoloģiska un tiesiska, bet arī sociāla, ekonomiska un politiska problēma.
 
Gadu tūkstošiem pasaulē notiek cīņa starp labo un ļauno. Ļaunums vienmēr tiek apkarots, sabiedrībai izvēloties tās attīstības pakāpei atbilstošus līdzekļus. Savas attīstības gaitā cilvēce ir atteikusies no domas, ka kriminālsodam ir jābūt atriebībai par pastrādāto nodarījumu. Konsekventi realizējot šo domu, tiktu atdarināts un dublēts ļaunums, bet neviena tiesa nebūtu kompetenta precīzi noteikt sodu, kurš ļaunuma un ciešanu ziņā būtu ekvivalents noziegumam.
 
Cilvēka dabiskās un iedzimtās īpašības ir jāmaina, jāpilnveido un jāpārkārto, lai novērstu noziedzīga nodarījuma cēloni.
 
Vairumā gadījumu ar sodiem noziedznieku var pārvērst par derīgu sabiedrības locekli.
 
Ar sodu mēs saprotam darbību, kurai piemīt tendence nodarīt ciešanas un kura tiek realizēta ar apziņu, ka kāds ir izdarījis noziegumu.
 
Tiesību ierobežojumiem ir psiholoģiskas un pedagoģiskas iedarbības raksturs.
 
Kriminālsods ir vis bargākā valsts piespiedu funkcija, un jau šis apstāklis vien uzliek pienākumu to realizēt stingrā likuma noteiktā kārtībā.
 
Tiesu tikumības utopija: atņemt dzīvi, neļaujot just sāpes, atņemt visas tiesības, neliekot ciest, uzlikt sodus, kas atbrīvoti no sāpēm. Galvenais vairs nav ķermenis, bet gan dvēsele. Dvēsele ir politiskās anatomijas rezultāts un instruments, tā ir ķermeņa cietums.
 
Krimināltiesību politikas pamatjautājums jāformulē šādi: vai uz sabiedrību attiecas tikai sods vai arī noziegums? Pārfrāzējot to varētu izteikt arī tā: vai tikai no nozieguma cietušie ir sabiedrības daļa, un vai noziedznieks arī ir šīs pašas sabiedrības loceklis un produkts?
 
Rezultātā rodas kļūdains pieņēmums, ka cīņa ar noziedzību ir vienīgi noziedznieku atmaskošana un ieslodzīšana.
 
Lietas, ko Latvija līdz šim Eiropas Cilvēktiesību tiesā zaudējusi, parāda, ka, lai arī šie zaudējumi daļēji izskaidrojami ar trūkumiem likumos, sava daļa vainas jāuzņemas arī likumu piemērotājiem. Īpaša loma te ir tiesām sava priviliģētā stāvokļa dēļ: tieši tām Latvijā pieder galavārds, un, pārzinādamas un paturēdamas prātā Latvijai saistošos cilvēktiesību standartus un nereti nepilnīgos likumus interpretēdamas saskaņā ar šiem standartiem, tās vismaz daļā lietu būtu spējušas cilvēktiesību pārkāpumus novērst. Es gribētu piebilst, ka mums varbūt galvenā cilvēktiesību problēma valstī ir tā, ka parasti mūsu politiskā elite grib kaut ko tādu ieviest, kas neiet gluži kopā ar cilvēktiesībām, tad saka, demokrātija nav visatļautība. Bet demokrātija ir tāda valsts iekārta, kur ar likumu skaidri ir parādīts, kas ir atļauts valstī un, kas ir aizliegts.
 
Protams, demokrātija nav visatļautība, bet demokrātija nebūs tāda regulēšana no varas pozīcijām. Mums vēl arvien tiek sarakstīti dažādi provokatīvi likumi, tā, ka mēs daļēji šeit turpinām Padomju Savienības tradīcijas: uzraksta tādus likumus, kurus pēc būtības neviens cilvēks nevar pildīt un tad šo likumu var vicināt deguna priekšā un teikt, ka jūs esat to pārkāpuši.
 
Kas tā ir par sabiedrību ko mēs veidojam, klusējot mēs to pieņemam kā normālu parādību!
 
Labklājības formulas Meklējumos:
Ar patiesu cieņu; Roberts Mutulis (ieslodzītais).
 
  


Gaismas iela 19 k-8, Ķekava, Ķekavas pagasts, Ķekavas novads, LV-2123, Latvija

Logo +371 26062077
Logo apvieniba@apvienibahiv.lv