ADVOKĀCIJA

Advokācija
  

Advokācija – tā ir virkne pasākumu, kas vērsti uz personām, kuras pieņem lēmumus, un politiskajiem darbiniekiem ar mērķi atbalstīt konkrētus politiskus jautājumus. Advokācijas procesu uzskata par pabeigtu, kad tiek pieņemts lēmums un, saskaņā ar to, tiek veiktas noteiktas darbības. Kopumā advokācija – tā ir nepārtraukta iedarbošanās uz situāciju, attieksmi, politiku un likumiem, caur ietekmi uz svarīgiem cilvēkiem un organizācijām, kurām pieder vara, kā arī uz dažāda līmeņa struktūrām un sistēmām, lai uzlabotu apstākļus, kādos atrodas konkrētās problēmas skartie cilvēki.
  

Lingvistiskā vārda izcelsme

Angļu vārds advocacy radies no latīņu saknes, kura nozīmē „aicināt” – to call to”.

    Šī vārda pamatnozīme ir sekojoša: aicinājums cilvēkiem nostāties jūsu pusē. Ir vairāki līdzīgi vārdi: darbības vārds (advocate) „iestāties par”, lietvārds advocate „advokāts/aizstāvis” un lietvārds (advocacy) „advokācija/aizstāvība”.

Advocacy:

  1. Lietas vai pozīcijas aktīva verbāla atbalstīšana.

  2. Mutvārdu vai rakstisks aicinājuma akts (advocating) kaut ko atbalstīt.

Pastāv trīs advokācijas veidi:

Pašadvokācija - Self-advocacy

Konkrēta gadījuma advokācija (keis-advokācija) - Case advocacy

Publiskā advokācija - Cause advocacy
  

Pašadvokācija – nozīmē runāt par sevi, pārstāvēt savas intereses vai aizstāvēt savas personiskās tiesības. Ir zināmi piemēri, kad cilvēks pats ir kļuvis (vai pati ir kļuvusi) par savu aizstāvi. Ilustrācijai daži piemēri. Jūs esat veicis maksājumu ar savu VISA karti, taču nākošajā mēnesī kvīts uzrāda, ka jūs vēl joprojām esat kompānijai parādā naudu, jums ir jāaizstāv savas intereses un jānoskaidro jautājums. Jums ir jāiet uz kompāniju, ņemot līdzi kvīti, kur redzams, ka jūs esat samaksājis rēķinu, un jālūdz, lai viņi uzmanīgi pārbauda jūsu rēķinu. Ja jūs esat saņēmis telefona rēķinu, kurā ir norādīta maksa par zvaniem, ko jūs neesat veicis, jums ir jāiet uz telefona kompāniju un jānoskaidro pārpratums. Tā ir advokācija. Tā ir pašadvokācija.

Konkrētā gadījuma advokācija (dažreiz tiek apzīmēta kā „Individuālā advokācija”) nozīmē runāt kāda vārdā, pārstāvēt cita cilvēka vai specifiskas cilvēku grupas intereses vai aizstāvēt tiesības, ja šis cilvēks vai grupa dotajā brīdī nevar savas tiesības aizstāvēt. Ir zināmi piemēri, kad cilvēks vai organizācija var izlemt aizstāvēt kādu citu vai kādu cilvēku grupu. Organizācijas bieži vien izlemj piedalīties konkrēta gadījuma advokācijā, ja redz, ka tiek skarts svarīgs princips vai šis gadījums var kļūt par precedentu.

Publiskā vai sabiedriskā advokācija – aizstāvēt plašas cilvēku kategorijas vai visas sabiedrības tiesības, aizstāvēt intereses vai paust viedokli. Tajā pašā laikā, kad konkrētā gadījuma advokācija koncentrē savus spēkus uz vienu specifisku gadījumu, vienu noteiktu cilvēku vai noteiktu grupu, publiskā advokācija koncentrējas uz plašas cilvēku kategorijas vai pat visas sabiedrības tiesību aizstāvību, kā piemēram, gadījumā ar ekoloģiju.
  

Vajadzības vai tiesības?

Pieeja, pamatojoties uz vajadzībām, atzīmē, ka ar labdarību vien nepietiek, lai noskaidrotu nabadzīgo un trūcīgo vajadzības. Eksperti ir nonākuši pie secinājuma, ka nabadzīgie un trūcīgie turpināja palikt nabadzīgi un trūcīgi, jo viņi kļuva aizvien atkarīgāki no filantropiem, kas apmierināja viņu vajadzības. Bez tam viņi nepiedalās reālo vajadzību novērtēšanā un kā sekas tam, viņi nesaista sevi ar pienākumu mainīt savu dzīvi, ko no viņiem sagaida donori. Tika pieņemts lēmums balstīties uz tām vajadzībām, ko bija izteikuši paši nabadzīgie cilvēki. Tāda pieeja noveda pie ļoti svarīga pieņēmuma, ka donoriem nav atbildes uz jautājumu: kas tad nabadzīgajiem un trūcīgajiem tik tiešām ir vajadzīgs. Vēl vairāk nabadzīgajiem un trūcīgajiem ir jāpiedalās savu reālo vajadzību un to apmierināšanas līdzekļu identifikācijas procesā.

Pieejai, kas balstīta uz vajadzībām ir vairāki trūkumi, kas traucēja dziļāku un pilnīgāku pieeju sociālajam taisnīgumam. Šie trūkumi ietver:

  • Trūcīgo cilvēku kā citu labdaru beneficiāru tēla uzturēšana. Nabadzīgie un dzīves apdalītie, kas ir citu palīdzības recepienti, turpina prasīt palīdzību savu vajadzību apmierināšanai.

  • Pienākumu trūkums no politisko aprindu un citu ietekmīgu ieinteresēto personu puses. Vienkārši tiek uzsvērta labdarīgas pieejas mentalitāte: „ja mēs varēsim, palīdzēsim tiem, kam to vajag”.

  • Labdarības organizācijas un valdība apmierina nabadzīgo un trūcīgo vajadzības tikai tad, kad atļauj resursi.

  • Iejaukšanās atbalsts galvenokārt mikro-līmenī, pie minimāliem centieniem makro-līmenī, nacionālajā un starptautiskajā līmenī.

  • Rada vilšanos, jo aicina uz dalību tikai savā līmenī, bet atrunā no dalības augstāka līmeņa politiku izstrādāšanā.

Pieeja, pamatojoties uz vajadzībām var mūs virzīt uz darbu ar noteiktām kopienām un cilvēku grupām. Tāpēc mēs sākam domāt izolētu gadījumu un grupu terminos.

Pieeja, balstoties uz tiesībām, gluži otrādi, sākas ar vispasaules pieņemtajām cilvēktiesībām un virzās uz kopienām, kurās netiek ievērotas šīs tiesības.

Problēmas, kas rodas, izmantojot uz tiesībām balstītu pieeju.

Uz tiesībām balstītā pieeja nav brīnumains risinājums visām situācijām. Tas, tik tiešām, tiek izmantots risinot nopietnus uzdevumus, ko advokācijas speciālistiem ir jāizskata pirms šīs pieejas izmantošanas. Tālāk tiek sniegtas dažas galvenās problēmas.

Viens no uz tiesībām balstītās pieejas galvenajiem principiem – nedalāmība – patiesībā ir arī viena no vislielākajām problēmām pielietojot uz tiesībām balstīto pieeju. Nedalāmība nozīmē, ka tiesības ir jāapskata kopveselumā. Mēs nevaram aizstāvēt vienas tiesības, aizmirstot par citām. Reālajā dzīvē visu tiesību ievērošanas vienlaicīga sasniegšana ir gandrīz neiespējama. Ar tādu lielu daudzumu dažādu tiesību pārkāpumu advokācijas un sociālā taisnīguma speciālistiem ir jānosaka savu centienu prioritātes, tai ziņā, no kādām tiesībām sākt darbu dotajā valstī.

Dažas grupas, īpaši tās, kuras ir bijušas marginalizētas un kuru tiesības ir tikušas ierobežotas, ilgu laiku var sajust, ka aicinājums ievērot viņu tiesības jau sākotnēji ir ļoti konfrontējošs. Patiešām, tiesību sistēmas izmantošana var izklausīties vairāk konfrontējoši nekā pieeja, kas balstās uz vajadzību pamata. Grupām, kuras šādu pieeju izmanto pirmo reizi, lielāka uzmanība jāpievērš valodai, ko viņas izmanto, lai samazinātu, cik vien iespējams, konfrontācijas sajūtu.

Uz tiesībām balstītai pieejai ir grūtības dažu svarīgu „maigu” vajadzību izteikšanā. Tiesības parasti tiek izteiktas ar striktas juridiskās terminoloģijas palīdzību, tāpēc ir ļoti grūti izjust vajadzību būt mīlētam un patiesi cienījamam.

Gaismas iela 19 k-8, 201, Ķekava, Ķekavas pagasts, Ķekavas novads, LV-2123, Latvija

Logo +371 26062077
Logo apvieniba@apvienibahiv.lv