Noderīga informācija un raksti

            Agita Sēja: „Atkarības fenomens no geštaltterapijas viedokļa”

Atkarība kļūst par arvien lielāku problēmu mūsdienās, par to liecina zemāk minētie skaitļi.
Latvijā ārstniecības iestāžu uzskaitē 2010. gadā bija 24988 pacienti, ar  psihoaktīvo vielu atkarību (izņemot alkoholu) un 3538 pacienti. Vismaz sešas alkohola devas (1 deva: 40ml stipro alkoholisko dzērienu vai 100ml vīna, vai 1 pudele (500ml) alus) vienu reizi nedēļā lietojuši 23,2% (2006. – 23,7%) vīriešu un 7,4% (2006. – 5,8%) sieviešu.
Par to cik liela problēma ir nelegālo narkotiku lietošana liecina ANO  dati par  nelegālo narkotiku apriti, kas ir 400 miljardi  dolāru gadā, un sastāda 8% no visa starptautiskā tirdzniecības apjoma.
Apvienoto Nāciju Narkotiku un noziedzības birojs (UNODC) pētījumi liecina, ka Rīgā ir apmēram 10 tūkstoši opiātu un/vai amfetamīna lietotāju, tā ir puse no visiem narkotiku lietotājiem Latvijā.
Pēc statistikas datiem 2008. gadā 45% vīriešu un 15% sieviešu uzskatīja sevi par ik dienas smēķētājiem. Šie dati apliecina, ka nevar pārvērtēt problēmas nozīmīgumu un aktualitāti.      
Mūsdienās jāņem vērā socializācijas īpatnības, kas rodas indivīdam pielāgojoties radikāli mainīgai sociālai videi, kur izdalāmas trīs svarīgas faktoru grupas:
1.sociālo attiecību veidošana apstākļos, kad padziļinās sociālā noslāņošanās;
2.krīze darba sfērā, kas saistīta ar darba tirgus attiecībām;
3.personības krīze, kas saistīta ar izmaiņām pierastajā dzīves modelī.
Atkarība ir saslimšana, kas rada virkni problēmu, ne tikai fizisku un psiholoģisku, bet arī sociālu. Atkarīga cilvēka uzvedība ietekmē  viņa ģimeni, draugus, kolēģus, kaimiņus un visbeidzot sabiedrību kopumā.
Atkarība  ir sarežģīts, ciešs mezgls, kurā ir iesaistīti visi aspekti – medicīniskais, psiholoģiskais, sociālais, ekonomiskais, kultūras,” raksta ārsts psihiatrs, psihologs V. Kuks.
                        Atkarības fenomens
Ja aplūkojam  vārda „atkarība” fonētisko jēgu, tad saprotam, ka tas nozīmē „ at karāties”. Krieviski „зависимость” – „ за  висеть”, kas nozīmē, ka cilvēks pie kaut kā turas. Iedomājos ainu, kad cilvēks ar abām rokā turas pie stieņa, karājas, kājās nesasniedz zemi... tas sniedz iespēju izjust tostarp bezgala patīkamas sajūtas – bezsvaru, brīvību, plašumu... lai iereobēžo pārvietošanās iespējas... Atkarības gadījumā „stienis” ir viela (alkohols, narkotikas, tabaka, medikamenti)vai darbība (azartspēles, dators, darbs, iepirkšanās, ēšana, sekss, līdzatkarība), kas dod baudu, apmierinājumu, ļauj izbēgt no sāpēm, trauksmes citām nepatīkamām sajūtām, jo kājas neskar zemi, tas nesaskaras ar realitāti. Atlaist rokas ir bail, jo tad būs jākrīt, jākrīt nezināmajā, jāsaskaras ar īstenību. Psihiatrijas profesors J. Kulbergs raksta, ka cilvēkiem parasta eksistence šķiet nepietiekama. Daļēji tāpēc, ka dzīve var būt grūta, radīt spriedzi, un nemieru, ko gribas mazināt un aizmirst. Daļēji tāpēc, ka sevī nesam senas ilgas pēc kaut kā, ko nespējam piepildīt un kas saistītas ar tādām mūsu vajadzībām, un jūtām, ko praktiski nemaz nevaram nosaukt vārdos. Tas, ko psihoanalīzē apzīmē ar  regresu par labu „ES”, ietver pagaidu, īslaicīgu atspirdzinošu atpūtu no īstenības apstākļiem un prasībām.
Atkarības vielas ir vielas, kas iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu un sniedz  vienu vai vairākus sekojošus efektus: mazina trauksmi, uzlabo garastāvokli, izsauc eiforiju un citas pozitīvas subjektīvas garastāvokļa  izmaiņas, rada fiziska un psihiska pacēluma izjūtas, rada uzvedības un sensorās percepcijas izmaiņas.
Atkarība ir kompleksa saslimšana, kas izmaina ne tikai cilvēka fizisko stāvokli, bet arī psihisko. Dažas atkarības, kā piemēram, atkarība no spēļu automātiem, interneta, iepirkšanās, attiecībām neietekmē cilvēku fiziski. Izvēloties ceļu uz atkarības pārtraukšanu un dzīvi bez atkarības cilvēkam būtu nepieciešama individuālā psihoterapija, atbalsts - grupas (AA, AN, pašatbalsta grupas) un iespējams arī medikamenti.
Narkotikas bieži sāk lietot noguruši, vīlušies vai niknuma pārņemti cilvēki, tas ir, narkotikas ir viens no faktoriem, kas ietekmē garastāvokli un formē cilvēka vajadzības. Cilvēki tās lieto, lai aizietu no nežēlīgās īstenības, mīkstinātu vainas vai trauksmes sajūtu  vai vienkārši, lai ieriebtu apkārtējiem. Opiāti dod iespēju atklāt sevī jaunu dievišķu, nežēlīgu būtni, un ir domātas tiem, kas dzīvi uztver kā  nežēlīgu ienaidnieku. Tās rada  kontroles pār sevi un pasauli ilūziju, bet patiesībā sagrauj personību. Narkotikas – opiāti, stimulanti, halucinogēni, trankvilizatori un pretsāpju līdzekļi var izsaukt jebkādu jūtu izpausmi – vēlmi pēc mīlestības un vēlmi mirt, vēlmi radīt un vēlmi sagraut, enerģijas pieplūdumu un iekšējo sprādzienu, savas misijas meklējumus, neskatoties uz apzinātu pašiznīcināšanos un nākotnes neesamību.
Atkarības struktūrā var izdalīt divus komponentus: paradums  un emocionālo  pieķeršanos.
Paradums ir stereotipizēta darbība, lai realizētu atkarīgu uzvedību. Tas ir rituāls, mehānisks līdzeklis, lai  notiktu mijiedarbība ar atkarības objektu.
Katram atkarīgajam ir strikti izstrādātas darbības, lai sasniegtu izmainītu stāvokli – noteikti rituāli, darbības,  to pēctecība. Tāpēc atkarīgu cilvēku uzvedība vienmēr ir rigīda, konservatīva, kas nepieļauj izmaiņas, radošumu, spontanitāti, neparedzamību.
Otrs komponents – emocionālā pieķeršanās parādās  atkarības objekta atdzīvināšanā, tas nodrošina subjekta - subjektīvos aspektus, piedod personisku raksturu un baro atkarību. Tā kā atkarīgas uzvedības  pamatā ir viens un tas pats sindroms, viena un tā pati struktūra ir ļoti liela iespējamība, ka atkarības var nomainīt viena otru, piemēram, nelaimīga mīlestība noved pie darbaholisma un smēķēšanas, atbrīvojoties no tām var rasties atkarība no ēšanas, kas var novest pie alkoholisma. Tas apliecina ideju par atkarības fenomenu, kas izpaužas dažādās formās. Tam atbilst vienotas atkarīgu cilvēka psiholoģiskās īpatnības, neatkarīgi no atkarības veida.
Autore Makušina savā darbā „Atkarības psiholoģija” apraksta atkarīga cilvēka „portretu”:  atkarīgs cilvēks ir ar paaugstinātu trauksmi, viņam ir bailes tikt pamestam, raksturīgs infantilisms, naivums, narcisims, egocentrisms, paaugstināta ietekmējamība, tieksme atdarināt, nespēja adekvāti strukturēt laiku un apkārtni, nespēja prognozēt savas un citu rīcības sekas, rigiditāte, ziņkārība, paaugstināta meklējoša uzvedība, samazināta spēja paciest ikdienas grūtības kopā ar spēju paciest grūtas situācijas, vēlme pēc asām situācijām, maksimālims, ievainojamība, bailes no tuvām attiecībām, emocionālās attīstības traucējumi (nespēja verbalizēt savas jūtas, nespēja identificēt ķermeniskās sajūtas un jūtas), bioloģiski nosakāms augsts sajūtu slieksnis, kas izpaužas  komfortablā ilgstošu, spēcīgu kairinājumu uztverē, tiecoties pēc mākslīgas pašstimulācijas, kas tiek sasniegta ar atkarīgu uzvedību.
                      Atkarības  kultūras, bioloģiskie,  psiholoģiskie, sociālie aspekti
Adekvāta atkarība ir dabisks cilvēka stāvoklis – bērns savas dzīves pirmajos mēnešos un gados ir atkarīgs no mātes, mēs esam atkarīgi no gaisa, ko elpojam, ēdiena, kas jāuzņem, no pamatvajadzību apmierināšanas. Kulbergs raksta, ka īslaicīgi atpūsties no ikdienas pasaules un regresēt ir viena no cilvēka pamatvajadzībām. Indivīds, kas dažādu iemeslu dēļ nespēj to apmierināt, var reaģēt ar psihiskas slimības simptomiem vai arī pārmērīgu alkohola lietošanu... reibums var būt līdzeklis, lai nonāktu regresā.
Aleksandrs Usakovs liek aizdomāties,  par to, vai cilvēku tieksme uz azartu, stipra aizraušanās ir atkarība? Atkarība ir kaisle, tieksme, tātad pati dzīve. Cilvēks, kurš ir brīvs no atkarībām, ir nedzīvs, gurdens cilvēks. Tas ir cilvēks brīvs no pieķeršanās,  tikumīgs tāpēc, ka neko nav gribējis. Par šo dzīvespriecīgo atkarības aspektu raksta maz, vairāk raksta par graujošo. Bet pilnvērtīgi dzīvojoša, pilnasinīga cilvēka ideāls ir tāls no tā gurdenā cilvēka, kas nav  ne no kā atkarīgs, nekam pa īstam nav pieķēries, ne ar ko nav aizrāvies.
Autors Daņiļins saista atkarības fenomenu ar reliģiju atzīmējot, ka radies jauns neapzināts stereotips – neviens vairs negrib tērēt spēkus ievērojot gavēņus un rituālus, pārvarēt noteiktas grūtības, lai uz minūti izbaudītu apgaismību tiekoties ar Dievu... Tā vietā var vienkārši aiziet un nopirkt. Patiesība ir pārvērtusies par preci un tiek pieņemta kā kaut kas absolūti atdalīts attiecībā pret cilvēka dvēseli.
Arturs Dombrovskis raksta par mūsdienu kultūras īpatnībām, masu kultūras patēriņu. „Vēl viens paradokss ir tajā, ka visas rietumu sabiedrības labklājība (un nesen arī austrumu) ir atkarīga no masu patēriņa mehānisma. Jo vairāk saražojam saldējumu, automašīnas, prezervatīvus, filmas, mednieku desiņas, jo vairāk darbavietu, jo lielāka pirktspēja. <...> Lai šo apli uzturētu, nepieciešams, lai cilvēki nepārtraukti vēlētos pirkt. Nospiedošais reklāmas produkcijas apjoma rafinētais stils skan sekojoši: «Pērc šo, un tu tūlīt kļūsi laimīgs», pērc krēmu, mašīnu, mobilo telefonu, māju, datoru un…. kļūsi laimīgs. Absurds!  Mēs to saprotam. Bet pērkam, pērkam un pērkam, lai būtu laimīgi. Mēs pērkam, ja mums ir nauda. Bet jāpiebilst, ka ne būt ne visiem ir nauda pietiekošā daudzumā, lai nopirktu visu to, uz ko mudina reklāma. Un tā vajadzība ir integrēta un aktivizēta. Bet iespējas šīs vajadzības piesātināt ir nepietiekošas”.
Par šo masu kultūras fenomenu raksta arī tādi autori kā Vladislavs Ļebedko un Oksana Baranika, kas atzīmē, ka vairākums no „normālu” cilvēku atkarībām nav kaut kas dzīvībai nepieciešamas. Tās, kā likums tiek uzspiestas no masu kultūras, reklāmas „Normāls” cilvēks arvien vairāk kļūst par marioneti, ko aiz neredzamiem diedziņiem rausta apšaubāmi spēki.
Mariona Vudmana (Merion Vudman) raksta, ka daudzi no mums cieš no atkarības, jo mūsu kultūra paredz tiekšanos uz pilnību. Iemācījušies, ka mums jābūt labākajiem skolā, darbā, attiecībās, katras savas dzīves momentā mēs tiecamies kļūt par vislabākajiem. Aizņemti ar tik grūtu darbu, lai sasniegtu pilnību, mēs aizmirstam, ka esam vienkārši cilvēki.
Ēdiens un alkohols ir ļoti pievilcīgi vairākumam  mūsdienu cilvēku, un  pilnīgi iespējams, ka šī pievilcība ataino galveno mūsdienu krīzi – ticības krīzi. Pamatā mēs dzīvojam kristīgā kultūrā, kas ir zaudējusi savu saikni ar maizes un vīna simboliku. Garīga atbalsta trūkums izsauc patiesu izsalkumu un slāpes. Arhetipiskā struktūra, ko iemieso maizes un vīna simboli pamazām atdod vietu citiem, bet šajā laikā mēs esam nokļuvuši haosa stāvoklī. Šis haoss rada vientulību, bailes un atsvešinātību.
Kad un kā rodas atkarība? Kurš gan nav savā dzīvē lietojis alkoholu, kāpēc tad visi nekļūst par alkoholiķiem? Berijs K. Veiholds un Džeina B. Veinholda (Barry K. Weinhold, Janae B. Weinhold) savā darbā „Atbrīvošanās no līdzatkarības” raksta, ka no piedzimšanas brīža līdz diviem, trim gadiem bērns ir pabeidzis risināt virkni savas attīstības uzdevumu. Viens no svarīgākajiem attīstības uzdevumiem ir  uzticības nodibināšana starp  bērnu un māti. Ja šīs bāzes uzdevums ir paveikts veiksmīgi, tad bērns jūtas  pietiekošā drošībā, lai izzinātu pasauli un divu, trīs gadu vecumā pabeigtu savu, tā saucamo otro jeb psiholoģisko  piedzimšanu, kas notiek tad, kad bērns ir iemācījies būt psiholoģiski neatkarīgs no mātes. Kā viena no svarīgākajām prasmēm, ko iegūst bērns veiksmīgi pabeidzot šo stadiju, ir prasme paļauties uz savu iekšējo spēku, tas ir spēt apliecināt sevi, nevis gaidīt, kad kāds cits noteiks viņa uzvedību. Bērnam izveidojas sava "ES" apziņa, kas dod viņam iespēju mācīties uzņemties atbildību par savu uzvedību, dalīties, mijiedarboties un vadīt agresiju, adekvāti attiekties pret autoritātēm, izteikt savas jūtas vārdos un efektīvi iemācīties tikt galā ar stresu un trauksmi. Ja šī stadija nav veiksmīgi pabeigta, bērns kļūst psiholoģiski atkarīgs no citiem un viņam nav sava stingri izjusta "ES", kas viņu izceltu citu starpā.
Skots Doulings (Scott Dowling) savā darbā „Atkarīgas uzvedības psiholoģija un ārstēšana” arī atzīmē, ka atkarīgas uzvedības pamatā ir nevis pašiznīcināšanās impulss, bet gan adekvātas vecāku figūru internalizācijas un kā sekas tam – nespēja pašaizsargāties. Šī  paša iemesla dēļ atkarīgiem cilvēkiem ir virkne citu funkciju traucējumu – pašregulēšanās afektīvajās  sfērās, impulsu kontrole, nespēja noturēt adekvātu pašvērtējumu.
Klīniskais psihologs, psihoterapeite T. Sidorova raksta, ka atkarība formējas kā atbilde uz bērnam frustrējošo nepieņemšanu vai draudiem tai, laikā, kas bērnam  vēl nav pietiekošu resursu pastāvībai un iespēja zaudēt viņam svarīgu pieaugušo nozīmē reālu apdraudējumu. Nākotnē tāds bērns attīsta un nostiprina tādas uzvedības formas, kas ļauj viņam izbēgt no iespējām izjust tās šausmas, dusmas, bailes, kuras viņš izjuta traumas brīdī.  Tā ir „pielīpošā, iztapīgā” uzvedība, ko mēs saucam par atkarīgu uzvedību vai arī attālināta, piesardzīga ar naidīguma  elementiem. Pēc savas būtības atkarība izpaužas kā brīvības augstākā pakāpe un vienlaicīgi cilvēka un apkārtējas vides nebrīvajām attiecībām. No vienas puses cilvēks ar patoloģisku noslieci ir pilnībā iegrimis tajā un citi cilvēki viņu neinteresē,  no otras puses  tādam cilvēkam nav izvēles – viņš nevar nespēlēt, nelietot. Tās ir vienas problēmas divas puses – nespējai pārdzīvot atdalīšanās pieredzi.
T. Sidorova atzīmē, ka par atkarību var runāt kā par pāru attiecību fenomenu, kur pāris var būt cits cilvēks, viela, spēle - viss iespējamais. Ja cilvēks ir viens un nav ne ar ko saistīts, nekāda atkarība nav iespējama vai arī tā nekādi sevi neparāda. Viņa ļoti labi apraksta kā jūtas atkarīgs cilvēks: „Cilvēks nespēj justies labi bez atkarības objekta, pastāvīgi ilgojas pēc tā. Ik viens apdraudējums atkarības stabilitātei tiek uztverts kā katastrofa un tiek izjusta spēcīga trauksme, līdz pat normālai funkcionēšanai.  Jūtas, kas rodas pie atkarības draudiem atkarības atdalīšanai ir tik spēcīgas, ka var izjaukt sociālo darbību, nozīmīgus kontaktus ar apkārtējiem, radīt somatiskus traucējumus, izraisīt neapdomātu, nekontrolējamu uzvedību, bieži  savai vai tuvinieku dzīvībai bīstamu. Šīs spēcīgās jūtas var novest pie pilnīga iekšēja haosa, kas tiek pārdzīvots kā neizbēgama personības bojāeja un pilnīga bezspēcība kaut ko ar to darīt, sev palīdzēt.”
Šī pati autore apraksta atkarības fenomenu no geštaltteorijas viedokļa: „Pakāpeniski organisms zaudē daudzveidīgās pielāgošanās reakcijas, savas agrāk iegūtās spējas reaģēt uz izmaiņām sevī un apkārtējā vidē un paliek tikai viena pierastā stereotipiskā reakcija - atkarīga uzvedība. Var teikt, ka ik katru trauksmi organisms neapzinās un nepārveido tālāk uzbudinājumā, norādot vajadzības virzienu dotajā brīdī, bet aizvieto to ar fizisku vai psiholoģisku iemācītu darbību, liedzot sev iespēju apzināt uzbudinājuma avotu, tas ir, zaudējot spēju atšķirt savas vajadzības.”
Faktiski tas ir pārkāpumu domāšanas mehānisms. Ja  ir aizliegts ēst saldējumu, viņi ņem  to un visu dienu par to sevi ienīst. Ja veikalā visi plaukti ir piekrauti ar šokolādes makaroniem, viņi obligāti tos paņems. Šī vēlme pārkāpt noteikumus bieži ir  ilgstošu attiecību ar vienmēr nosodošu negatīvu māti, ja es daru to, ko gribu, tas ir nepareizi, tapēc tas man jādara ātri un slepus. "ES" nevar izpausties, lai kontrolētu situāciju, bet bez "ES" rezultāts ir sekojošs: viņi kļūst tieši par to, pret ko cīnās. Iesaistoties  „pilsoņu karā”, kur abas puses neieredz viena otru  un atsakās veikt pārrunas viņi atstāj sevi neaizsargātus no aizmugures. Tur slēpjas īstenais ienaidnieks, kurš gaida, kas iekšējais  „pilsoņu karš” novedīs cilvēku pie pilnīgas pašiznīcināšanās. Tad šis ienaidnieks pārņems visu, bez kādas pretestības.
Harms Sīmenss savā grāmatā: „Pielietojamie principi, koncepcijas un geštalta metodes  darbā ar atkarīgiem pacientiem” raksta, ka savu vajadzību apmierināšanai cilvēks  ir atkarīgs no savas mijiedarbības ar apkārtējo vidi. Veselīga funkcionēšana – organisma pilnīga potenciāla realizācija - prasa apkārtējo atbalstu. Organisms cieš no nepietiekoša atbalsta. Sakarā ar to atkarīgiem cilvēkiem rodas jaunas vajadzības, pārtrūkst dabiskais kontaktēšanās process. Atkarīgs cilvēks ir aizņemts ar vienu vienīgu vajadzību un apkārtni viņš uzlūko kā iespēju vai arī kā traucēkli to apmierināt.
Tā tiek pārtraukts radīšanās process, ko izmanto dinamiskā kontaktā ar apkārtni.
Klīniskais psihologs, psihoterapeite T. Sidorova raksta, ka atkarīgie cilvēki  kontaktu ar apkārtējo pasauli, lai meklētu objektus  savu dažādo vajadzību apmierināšanai aizstāj ar kontaktu ar vielu, lai apmierinātu vienu vajadzību – mazinātu trauksmi un saspringumu.
Skots Daulings raksta: „...kā cilvēki var identificēties ar tādām nedzīvām lietām, kā alkohols vai narkotikas? Un izvēlēties šos nedzīvos objektus kā savus galvenos objektus?"     

Šajā darbā es vēlējos pieskarties atkarībai kā fenomenam, kas ieņem arvien lielāku vietu mūsu kultūrā, attiecībās, vidē. Tas sniedz tikai nelielu ieskatu atkarības būtībā, bet ceru, ka tas rosinās meklēt rakstus un darbus, kas pēta šo problēmu. (Referāts publicēts autora iesniegtajā redakcijā.)

Gaismas iela 19 k-8, 201, Ķekava, Ķekavas pagasts, Ķekavas novads, LV-2123, Latvija

Logo +371 26062077
Logo apvieniba@apvienibahiv.lv