Noderīga informācija un raksti

   Mūžīgais jautājums: kādi ir pirmie simptomi, ko novēro pēc inficēšanās ar HIV?
Pēc vīrusa nokļūšanas cilvēka asinīs sākas HIV infekcijas pirmā stadija – inkubācijas periods. Tas ir laika posms no cilvēka inficēšanās brīža ar vīrusu līdz organisma pirmajai reakcijai uz infekciju. Lielākajai daļai saslimušo HIV infekcijas inkubācijas periods ilgst no trim līdz sešiem mēnešiem, taču tas var būt īsāks vai arī ilgt vairākus gadus.
Saslimšanas pirmās pazīmes var izpausties kā drudzis ar paaugstinātu temperatūru līdz 37 -38 grādiem, sāpes kaklā, palielināti limfmezgli, nespēks, paaugstināta nogurdināmība un plankumaini izsitumi. Simptomu intensitāte un ilgums var atšķirties: no dažām dienām līdz trim-četrām nedēļām. Pēc tam viss pāriet un iestājas slēptais periods.
Retos gadījumos slimība var sākties ar galvas smadzeņu iekaisumu (encefalītu), ko izraisījis tieši vīruss.
Dažiem cilvēkiem nav nekādu pirmo pazīmju, un slimība jau no paša sākuma norisinās slēpti līdz parādās sekundārās saslimšanas. Citai daļai cilvēku vienīgā šīs infekcijas pazīme mēdz būt palielinātie limfmezgli, kuri tādi paliek visu dzīvi.
Slēptā perioda laikā nav slimības izpausmju, neparādās izteikts imūnsistēmas deficīts, un diagnoze var tikt noteikta tikai atrodot slimnieka asinīs specifiskas antivielas. Arī šis periods var ilgt kā vairākus mēnešus, tā vairākus gadus. Liela daudzuma palielinātu limfmezglu parādīšanās bez jebkāda redzama iemesla liecina par pāreju uz slimības nākošo stadiju. Aizdomas uz inficēšanos ar cilvēka imūndeficīta vīrusu rada arī vairāk nekā trīs grupu limfmezglu, kas atrodas augstāk par diafragmu, palielināšanās ilgāk nekā divus mēnešus. Arī šis periods var vilkties mēnešiem un gadiem ilgi.
Kopumā slimības pirmajā posmā var novērot nosacītu līdzsvaru starp vīrusa aktīvu vairošanos un imūnsistēmas pretošanos tam.
Sekundāro saslimšanu stadija attīstās progresējoša imūndeficīta fonā. Parādās dažādas oportūniskās infekcijas un dažas onkoloģiskās saslimšanas. Atkarībā no ierosinātāja izšķir: sēnīšu, protozoju, bakteriālās un vīrusu infekcijas. Šī stadija nereti sākas ar infekcioziem ādas un gļotādu bojājumiem seborejas dermatīta, herpētisku izsitumu, augoņu, sēnīšu infekcijas bojātu nagu, kandidozes un mutes gļotādas bojājumu (stomatīta) veidā. Elpošanas orgānu bojājumi parasti sākas ar ilgstošu bronhītu, pēc kura sākas pneimonija. Visbiežākais tās izraisītājs ir pneumocystis carinii. Izraisītājs ir plaši izplatīts apkārtējā vidē un nokļūst plaušās ar ieelpojamo gaisu. Pie normālas imunitātes pneimocista neizraisa saslimšanu, taču cilvēkiem ar nepietiekamu imunitāti tā vairojas plaušās. Tās iedarbības rezultātā izdalās biezs, viskozs sekrēts, ko slimais, kā likums, nevar atklepot. Agrīns tās simptoms ir aizdusa, vispirms pie fiziskas slodzes, vēlāk arī miera stāvoklī. Raksturīgs sauss klepus, izdalās neliels daudzums viskozu krēpu. Temperatūras var arī nebūt, augsta temperatūra var liecināt, ka pievienojusies vēl kāda infekcija.
Ar imūndeficīta vīrusu inficētiem cilvēkiem daudz biežāk nekā neinficētiem sastopama tuberkuloze, un tai ir virkne īpatnību. No plaušu bojājumiem jāatzīmē galvenokārt to apakšējo daļu bojājumi, pie kam infekcijas izplatīšanās organismā notiek daudz straujāk, kas paātrina letālu iznākumu.
Ļoti bieži tiek bojāts gremošanas trakts, pie kam novēro mutes gļotādas un barības vada kandidozi, iekaisumu uz lūpām (heilītu) un diareju. Aizdomas attiecībā uz inficēšanos ar cilvēka imūndeficīta vīrusu (HIV) rada vēdera izejas biežuma palielināšanās: ilgāk par mēnesi vairāk nekā trīs reizes dienā. Diarejas iemesls var būt kriptosporīdijas un vienšūņi, kas parasti nerada saslimšanu cilvēkam ar normālu imunitāti.
Bieži tiek bojātas aknas, jo to šūnas tiek pakļautas ne tikai hepatīta vīrusu, bet arī citu mikroorganismu iedarbībai. Aknās attīstījies iekaisums var beigties ar aknu komu.
Iekaisums var attīstīties arī urīnizvadsistēmā. Var būt urīnpūšļa iekaisums un dažādas iekaisīgas nieru saslimšanas. Nervu sistēmas bojājumus var radīt gan pats vīruss, gan citi mikroorganismi. Tāpēc nervu sistēmas bojājumi iespējami kā slimības agrīnajā stadijā (galvas smadzeņu iekaisums), tā arī sekundāro saslimšanu stadijā, kad iespējami dažādas iekaisīgas nervu sistēmas slimības.
Raksturīga pazīme, kas norāda uz inficēšanos ar cilvēka imūndeficīta vīrusu, ir citomegalovīrusa infekcijas skartas acis, ko raksturo progresējošs redzes zudums un akluma attīstīšanās.
Bez oportūniskajām, HIV slimniekiem sastopamas arī onkoloģiskās slimības: Kapoši sarkoma un ļaundabīgās limfomas. Kapoši sarkoma ir audzējs, kas veidojas no asinsvadu apvalka un skar vispirms apakšējās ekstremitātes. Cilvēkiem, kas ir inficējušies ar cilvēka imūndeficīta vīrusu, Kapoši sarkoma ātri progresē. Ārēji Kapoši sarkoma ir nelieli (līdz vienam centimetram) apaļi, plakani izsitumi tumši sarkanā vai violetā krāsā, kas dažu nedēļu laikā pārvēršas par izcilniem, blīviem nesāpīgiem mezgliņiem un plātnītēm. Pakāpeniski tās izplatās uz gļotādām un iekšējiem orgāniem. Neskatoties uz tās agresīvo dabu, Kapoši sarkoma reti ir nāves iemesls. Ļaundabīgā limfoma, tāpat kā Kapoši sarkoma, bieži sastopama HIV inficētajiem. Ar limfomu saprot audzējus, kas veidojas no limfoīdajiem audiem. Visbiežāk tie izpaužas kā palielināti limfmezgli, paaugstināta temperatūra, anēmija, trombocītu skaita samazināšanās un citi simptomi. Šis audzēju veids pieder pie vēlīnām slimības izpausmēm un apmēram 12 – 16% slimnieku AIDS stadijā mirst no tā.
Terminālajā – AIDS- stadijā, slimības, no kurām cieš saslimušie, iegūst neatgriezenisku virzību. Pat adekvāti veikta pretvīrusu ārstēšana un sekundāro slimību ārstēšana nedod rezultātus un slimnieks iet bojā dažu mēnešu laikā.
                                                      Diagnostika
Noteikt diagnozi tikai pēc slimības izpausmēm ir grūti. Saslimšanas, ko var novērot inficētajiem, liecina par ļoti lielu HIV infekcijas iespējamību, jo tās attīstās jau izteikta imūndeficīta fonā un praktiski nav sastopamas cilvēkiem ar normālu imūno reakciju.
Aizdomas uz HIV rada sekojoši stāvokļi:
-ķermeņa masas deficīts līdz 10% no sākotnējās, dažu mēnešu laikā, bez iemesla;
-drudzis bez iemesla mēneša laikā;
-diareja bez iemesla mēneša laikā;
-limfmezglu palielināšanās bez iemesla ilgāk nekā divus mēnešus;
-pneimocistas izraisīts plaušu karsonis;
-izplatīta Kapoši sarkoma personām, kas jaunākas par sešdesmit gadiem;
-kandidozs barības vada iekaisums;
-citomegalovīrusu izraisīti acu bojājumi;
-kriptosporu izraisīti zarnu trakta bojājumi.
Taču jebkuras aizdomas ir jāapstiprina ar laboratorijas analīzēm. Pie masveida izmeklējumiem visur tiek izmantota antigēnu vai antivielu noteikšana pret cilvēka imūndeficīta vīrusu. Vispirms antivielas asins serumā nosaka ar imūnfermentatīvās analīzes metodi (ELISA). Taču, ņemot vērā metodes lielo jutību, iespējami viltus pozitīvi rezultāti, tāpēc pozitīvi rezultāti pie ELISA ir tikai orientējoši.
Tādam serumam ir jāiziet otrais izpētes posms – ar imūnā blotinga metodi, ar kura palīdzību nosaka ne tikai vienkārši antivielas, bet arī antivielas pret noteiktām daļiņām, vīrusa olbaltumvielu struktūrām, kam ir stingri noteikta masa. Tikai šo antivielu atrašana ļauj noteikt galīgo diagnozi.
Taču ir iespējami arī šo analīžu negatīvi rezultāti, lai gan cilvēks ir bijis inficējies ar cilvēka imūndeficīta vīrusu. Tas ir iespējams pašā slimības sākumā (kad antivielu vēl nav) un pašās slimības beigās (kad antivielu vairs nav). Antivielas parādās asinīs vidēji pēc trīs- divpadsmit nedēļām kopš slimības sākuma un pazūd slimības beigās, kad imūnsistēmas novājināšanās rezultātā, tās tiek ļoti maz ražotas.
Kā citu perspektīvu HIV diagnostikas metodi var minēt polimerāzes ķēdes reakciju (PĶR). Šī metode ļauj atklāt bojāto limfocītu genomā iekļauto HIV genomu. Tas ir iespējams, ja vīrusa gēni ir tikai 1 no 5000 šūnām, arī periodā, kad asinīs nav antivielu vai to līmenis ir nepietiekams noteikšanai ar esošajām standarta metodēm.
Tādējādi mūsdienīgās HIV infekcijas laboratorijas diagnostikas metodes ļauj pietiekami droši veikt pētījumus HIV antivielu noteikšanai un tā komponentu identificēšanai.
Sākot ar diagnozes noteikšanas brīdi, regulāri tiek kontrolēts imūnais statuss, kas ļauj sekot saslimšanas attīstībai, prognozēt tās gaitu, un novērtēt ārstēšanas efektivitāti.

Gaismas iela 19 k-8, 201, Ķekava, Ķekavas pagasts, Ķekavas novads, LV-2123, Latvija

Logo +371 26062077
Logo apvieniba@apvienibahiv.lv