Biedrība "Apvienība HIV.LV" (ik dienu pl. 9 - 21)
apvieniba@apvienibahiv.lv

 

                                               KĀ IZPRAST TESTĒŠANU UZ HIV
Serokonversija
Serokonversija – tā ir imūnsistēmas atbilde uz kādas infekcijas (vīrusu, baktēriju, toksīnu vai citas) iekļūšanu organismā. Pēc tam, kad notiek HIV nodošana, vīruss sāk vairoties, kas noved pie vīrusa koncentrācijas pieauguma organismā. Uz vīrusa iekļūšanu organismā vispirms reaģē šūnu imunitāte, kas atbild par vīrusa atklāšanu un noteikšanu. Kad HIV cilvēka asinīs ir sasniedzis maksimālu koncentrāciju, humorālā imunitāte sāk izstrādāt antivielas pret HIV. Šajā laikā CD4 šūnu skaits samazinās aptuveni par 20 – 40%. Mikroorganismu atklāšanas procesu konkrētā vīrusa antivielu noteikšanas ceļā tad arī sauc par serokonversiju.
Antivielas pret HIV organisms sāk izstrādāt uzreiz pēc vīrusa nodošanas un vairāku nākamo nedēļu laikā to koncentrācija pakāpeniski palielinās. Pirmajās nedēļās pēc vīrusa nodošanas izstrādājas tik daudz antivielu, ka tās ir iespējams atklāt ar esošo testu sistēmu palīdzību. Pēc zināma laika organisma darbība stabilizējas, vīrusa slodze mazinās, kas ļauj imūnsistēmai atjaunoties (šūnu CD4 skaits atjaunojas 80 – 90% apjomā no iepriekšējā līmeņa).
Serokonversiju dažkārt pavada fizisks savārgums, kas raksturīgs HIV infekcijas akūtai stadijai un tautā tiek dēvēts par „simptomiem”. Uzskata, ka aptuveni 50% cilvēku, kuriem nodots HIV, ir šis savārgums, kaut gan vairums viņu to nemaz nepamana.
Kad ir savārgums, tas parasti līdzinās stāvoklim, kāds raksturīgs gripai, un kā likums, novērojamas viena vai vairākas izpausmes: drudzis, limfātisko mezglu palielināšanās, ādas izmaiņas, muskuļu un locītavu sāpes. Retāk mēdz būt galvassāpes, nepatīkamas sajūtas kaklā, diareja (caureja) vai citi kuņģa – zarnu trakta darbības traucējumi. Bieži HIV infekcijas saasinājuma stadijā laboratoriskajos rādītājos iespējamas novirzes, kas var izpausties kā iekaisuma citokīnu paaugstināts līmenis un īslaicīga limfocītu samazināšanās, palielinoties CD8 šūnu un kopējo limfocītu skaitam.
Šis savārgums parasti sākas 1 – 4 nedēļas pēc HIV nodošanas un gandrīz vienmēr pāriet divu – trīs nedēļu laikā. Taču limfātisko mezglu palielinājums un nogurums var saglabāties ilgstoši. Parasti HIV infekcijas akūtajā stadijā organisms jau pietiekamā daudzumā izstrādā antivielas, lai tās varētu noteikt ar mūsdienīgām testēšanas sistēmām.
Tā kā savārgums lielākoties neizpaužas specifiski, ne vienmēr tas ir novērojams vai arī bieži var būt nepamanīts vai kļūdaini uzskatīts par citu vīrusu infekciju, simptomātika nevar būt droša serokonversijas pazīme un pamatojums, lai uzskatītu, ka ir HIV infekcija.
Serokonversijas laikā ir visaugstākais risks, ka HIV inficētais var nodot vīrusu, jo šajā momentā ir visaugstākā vīrusa koncentrācija asinīs – tāda pati kā AIDS stadijā.
"Loga periods"
„Loga periods” – tas ir laika posms starp HIV nodošanu un serokonversijas parādīšanos, kad antivielu un antigēna pret HIV vēl nav vai arī ir nelielā daudzumā. Tieši šajā periodā nav iespējams atklāt HIV infekcijas esamību ar testēšanas sistēmām, kuras izmanto iedzīvotāju skrīningam. Tāpēc tiem, kuriem bija HIV nodošanas risks, testēšana uz HIV ieteicama dažas nedēļas pēc riskantās situācijas. Taču norādīt uz precīzu termiņu ir ļoti sarežģīti, jo katra organisma individuālo īpatnību dēļ ir nepieciešams atšķirīgs laiks, lai izstrādātu vajadzīgo antivielu un antigēna skaitu, ar ko ir pietiekami atklāšanai.
Agrīnajās starptautiskajās un nacionālajās rekomendācijās testēšanai uz HIV ieteica nogaidīt trīs mēnešus pēc riskantās situācijas, un tikai tad veikt izmeklēšanu uz HIV. Taču mūsdienīgās ceturtās paaudzes testēšanas sistēmas, ar kurām nosaka gan antivielu, gan HIV specifiskā antigēna esamību, bieži tiek izmantotas diagnosticēšanā, jo ir tik jutīgas, ka „loga perioda” termiņš ir kļuvis daudz īsāks. Tieši šī iemesla dēļ daudzu valstu rekomendācijās jau ir mainīts termiņš, kad pārbaudīties uz HIV. Piemēram, kopš 2008. gada Lielbritānijā darbojošies testēšanas principi apgalvo, ka pietiek ar vienu mēnesi pēc riska, lai noteiktu, vai cilvēkam ir HIV vai nav. Daudzi eksperti atbalsta šo apgalvojumu, jo uzskata, ka starp vīrusa nodošanu un iespēju atklāt vīrusu paiet vēl mazāk laika – no vienas līdz trim nedēļām.
Tomēr speciālisti bieži vien nav gatavi šādu informāciju pavēstīt saviem pacientiem, jo baidās, ka viņi to var nepareizi interpretēt un pirms laika pārtraukt izmeklēšanos uz HIV, un palaidīs garām agrīnas diagnosticēšanas iespēju. Ņemot vērā, ka „loga periods” pirmām kārtām ir atkarīgs no testēšanas sistēmas tipa, ko izmanto diagnosticēšanā, bet cilvēki ne vienmēr zina, kura testēšanas sistema tika izmantota viņu pārbaudei, pastāv briesmas, ka cilvēki kaut ko sajauks un viņiem izveidosies mānīgs priekšstats par „loga periodu”. Piemēram, dažādās laboratorijās var izmantot dažādu paaudžu testēšanas sistēmas, - kaut kur jaunākās, ceturtās paaudzes, bet citviet – agrīnāku paaudžu, piemēram, ar „loga periodu” divpadsmit nedēļas.
Kaut apsekošanai agrīnā termiņā nav obligāti jāuzrāda apšaubāms rezultāts, visiem, kas veic testu, ir svarīgi saprast, ka ir iespējams mānīgs negatīvs rezultāts (par to izsmeļošāk lasiet tālāk), tāpēc ir nepieciešama atkārtota testēšana daudz vēlākā laikposmā.
Lai pilnībā izslēgtu HIV esamību, ASV un Eiropas valstu oficiālajos dokumentos testu iesaka nodot trīs mēnešus pēc riskantās situācijas. Daži speciālisti uzskata, ka šajā nolūkā pietiek ar izmeklēšanos sešas nedēļas pēc riska. Savukārt Krievijas rekomendācijās, ārsti apsolījuši pacientiem piedāvāt testēšanu uz HIV pēc trim, sešiem, bet dažkārt arī pēc 12 mēnešiem pēc riskantās situācijas.
„Loga perioda” ilgšana
Precīzus datus par „loga perioda” ilgšanu ir grūti noteikt vairāku objektīvu iemeslu dēļ. Lai veiktu šos aprēķinus, pētniekiem ir jāzina precīzs datums, kad cilvēkam bijis riskantais kontakts ar HIV pozitīvu partneri, kā arī jābūt vairākiem viņa asins paraugiem, kas paņemti dažādos laikos un pārbaudīti ar atšķirīgām metodēm (noteikta HIV RNS, antigēns un antivielas pret HIV). Ja šos datus būtu iespējams savākt no liela daudzuma cilvēku, tad varētu aprēķināt vidējo termiņu, kura laikā testi nav spējīgi noteikt HIV infekcijas esamību.
Taču pastāv iespējamība ar PĶR testiem noteikt laiku, kad cilvēkiem pirmoreiz atklāta HIV RNS, bet pēc tam noteikt termiņu, pēc kāda analīzes uz antivielām un antigēnu uzrādīs pozitīvu rezultātu. Eksistē pietiekami daudz zinātnisku datu, uz kuriem balstoties var apgalvot, ka ceturtās paaudzes testēšanas sistēmas antivielas pret HIV konstatē aptuveni 10 dienas pēc tam, kad HIV RNS uzrādīja pozitīvu rezultātu. Ņemot vērā, ka precīzi noteikt, cik ilgi pēc vīrusa nodošanas PĶR tests uzrādīs pozitīvu rezultātu, faktiski nav iespējams, arī precīzi izskaitļot kopējo „loga perioda” ilgšanu nav iespējams.
Viens no veidiem, kā izskaitļot „loga periodu”, - kā atskaites punktu izmantot pirmos HIV RNS konstatēšanas datus. Zināms, ka ceturtās paaudzes testēšanas sistēmas spēj konstatēt HIV specifisko antigēnu p24 aptuveni pēc piecām dienām (minimums – trim dienām, maksimums – astoņām dienām), bet antivielas pret HIV – aptuveni 10 dienas pēc HIV RNS konstatēšanas (minimums – septiņas dienas, maksimums – 13 dienas). Tad cik ilgā laikā pēc vīrusa nokļūšanas organismā iespējams atklāt tā RNS?
Modelējot situāciju uz dzīvniekiem, zinātnieki noskaidroja, ka sākumā vīruss pamatā vairojas iekļūšanas vietā un tikai pēc tam izplatās pa visu organismu. Šis laika nogrieznis pēc vieniem datiem svārstās no četrām līdz vienpadsmit dienām, bet pēc citiem – no vienas līdz divām un vairāk nedēļām. Ja mēs izmantojam 10 dienas kā šī perioda termiņu, tad aprēķini izskatīsies šādi: HIV RNS pirmoreiz konstatē aptuveni 10 dienas pēc vīrusa nodošanas; antigēnu p24 pirmoreiz konstatē aptuveni 15 dienas pēc vīrusa nodošanas; antivielas pirmoreiz konstatē aptuveni 20 dienas pēc vīrusa nodošanas.
Taču šie ir vidējie perioda termiņi no brīža, kad vīruss nokļuva organismā, līdz brīdim, kad vīrusu konstatēja asinīs. Katram „loga periods” būs atšķirīgs, daži speciālisti pieļauj, ka tas var palielināties par vairākām nedēļām.
Mānīgi rezultāti
Ideālā versijā izmeklēšanai uz HIV 100% gadījumu vajadzētu precīzi noteikt visus tos, kam ir HIV, un tos, kam šī vīrusa nav. Kaut testi ļauj ar augstu precizitāti diagnosticēt HIV, tomēr 100% precizitāti tie neļauj sasniegt.
Nedrošie testa rezultāti var būt vai nu mānīgi negatīvi, vai mānīgi pozitīvi. Mānīgi negatīvs rezultāts ir tad, ja tests nav atklājis antivielas vai antigēnu cilvēkam, kuram patiesībā ir HIV. Visbiežāk tas notiek „loga perioda” laikā, kad antivielas un antigēns ir nepietiekamā koncentrācijā, lai varētu tos konstatēt. Savukārt mānīgi pozitīvs rezultāts cilvēkam var būt tad, ja viņa organismā vīrusa nav, bet šādu vai tādu iemeslu dēļ viņa testēšanai ir pozitīvs rezultāts. Tas var gadīties, ja testēšanas sistēma kaut kādas olbaltumvielas, kas nav saistītas ar HIV, noteica kā antivielas pret HIV.
Ņemot vērā, ka veicot pirmreizējo pārbaudi pastāv iespēja, ka pozitīvais rezultāts var būt mānīgs, daudzi speciālisti nemēdz lietot frāzi „jums ir HIV”, bet saka „jūsu tests uzrādīja pozitīvu rezultātu”. Lai pārliecinātos, ka pozitīvais rezultāts pirmreizējā testēšanā bijis mānīgs, nepieciešams turpināt diagnosticēšanu izmantojot apstiprinošus testus.
Tas, ka tests var uzrādīt mānīgi pozitīvu, vai mānīgi negatīvu rezultātu, ir saistīts ar tādiem raksturojošiem lielumiem, kā jutīgums un specifiskums.
Jutīgums un specifiskums
Jutīgums un iespēja saņemt mānīgi negatīvu rezultātu – divi izteikumi, kas runā par vienu un to pašu, - par testēšanas sistēmas iespēju pareizi noteikt HIV esamību cilvēkam. Analoģiski – specifiskums un iespēja saņemt mānīgu pozitīvu rezultātu – ir divi atšķirīgi izteikumi par testēšanas sistēmas iespēju noteikt, ka cilvēkam nav HIV.
Lai labāk saprastu, iztēlosimies, ka kādā apdzīvotā vietā dzīvo 1000 cilvēku, no kuriem 100 ir HIV, bet pārējiem 900 vīrusa nav. Citiem vārdiem mūsu hipotētiskajā piemērā 10% iedzīvotāju ir HIV. Epidemiologi teiktu, ka sabiedrības inficēšanās ir 10%. Testēšanas mērķis – izmeklēšanas laikā visiem 100 cilvēkiem, kam ir HIV, atklāt vīrusa esamību, turklāt nevienam nenoteikt mānīgu diagnozi.
Testēšanas sistēma ar 99% jutīgumu uzrādīs 99 pozitīvus rezultātus no 100 cilvēkiem ar HIV, bet vienam cilvēkam ar HIV (1%) tests uzrādīs mānīgi negatīvu rezultātu. Ja tests ir specifisks 98% apjomā, tad no 900 cilvēkiem, kam nav HIV, 882 būs negatīvs rezultāts. Savukārt 18 cilvēkiem (2%), kam nav vīrusa, rezultāts būs mānīgi pozitīvs.
Stratēģija, kas tiek izmantota, testējot uz HIV, ir cilvēka divpakāpju izmeklēšana. Vispirms, veicot pirmreizējo izmeklējumu, tiek izmantota augsta jutīguma testēšanas sistēma (lai varētu noteikt pēc iespējas vairāk HIV infekcijas gadījumu, samazināt mānīgi negatīvo rezultātu iespējamību, tajā pašā laikā pieļaut mānīgi pozitīvus rezultātus). Otras pārbaudes laikā tiek izmantoti apstiprinoši testi ar augstu specifiskumu (lai atklātu un minimizētu viltus pozitīvos rezultātus).
Pozitīvā un negatīvā testu prognostiska vērtība
Lai pilnībā novērtētu testa uz HIV ticamību, nepieciešams aplūkot vēl vienu svarīgu rādītāju – HIV izplatību. Pozitīva prognostiska vērtība ir to daļa, kam IFA tests uzrādīja pozitīvu rezultātu un turpmāk šī diagnoze tika apstiprināta. Kaut pirmajā mirklī tas var šķist tas pats jutīgums, realitātē tas ir cits jēdziens, kas pirmām kārtām ir atkarīgs no HIV infekcijas izplatības vienā vai citā reģionā, vienā vai citā sabiedrības daļā.
Pozitīva prognostiska vērtība – tas ir cilvēku skaits, kuriem tika atklāta un apstiprināta HIV infekcijas esamība, dalīts ar iegūto pozitīvo rezultātu skaitu (ieskaitot viltus pozitīvos). Mūsu piemērā 117 cilvēkiem bija pozitīvs rezultāts, no kuriem 99 patiešām ir HIV, bet 18 – viltus pozitīvs rezultāts. Pozitīvā prognostiska vērtība šajā gadījumā tiek aprēķināta, izmantojot formulu (99 x 100)/117 x 100 un rezultāts būs 84,6%. Citiem vārdiem, ja mūsu hipotētiskajā piemērā sabiedrības inficēšanās ir 10% , tad iespējamība saņemt pozitīvu rezultātu būs apmēram 15%. Tas attiecas ne tikai uz teritoriālo piederību, bet arī uz piederību vienai vai citai sabiedrības daļai. Sabiedrībā, kur HIV infekcijas izplatība ir liela, tās prognostiska iespējamība būs augstāka.
Tā kā vairumam testu, kas tiek izmantoti iedzīvotāju skrīningam, ir relatīvi zema prognostiska vērtība sabiedrībā, kur HIV infekcija sastopama diezgan reti, diagnoze „HIV infekcija” nekad netiek noteikta, balstoties tikai uz viena testa rezultātiem, noteikti tiks izmantoti apstiprinoši testi. Veicot kompleksu cilvēka izmeklēšanu, izmantojot divus vai trīs atšķirīgus testus, pozitīvā prognostiska vērtība būs loti augsta.
No otras puses, negatīva prognostiska vērtība ir to daļa, kam IFA tests uzrādīja negatīvu rezultātu un turpmāk tika apstiprināts, ka viņiem nav vīrusa. Šīs rādītājs tāpat ir atkarīgs no HIV infekcijas izplatības. Negatīva prognostiska vērtība – tas ir to skaits, kam konstatēta vīrusa neesamība, dalīts ar  iegūto negatīvo rezultātu skaitu.
Mūsu piemērā bija 900 apstiprinātu negatīvu rezultātu un viens viltus negatīvs. Tas nozīmē, ka negatīvā prognostiska vērtība ir 99,9%, aprēķināta pēc formulas (90 x 100)/901 x 100. Šie skaitļi vēsta par to, ka iegūtais negatīvais rezultāts testēšanā uz HIV patiešām ir ticams, un cilvēkam nav HIV infekcijas.