Katrs pats pieņem lēmumus un ir atbildīgs par savu rīcību un savu dzīvi
Apskatīt komentārus (0)
28.12.2017
HIV ir cilvēka imūndeficīta vīruss. Šis vīruss dzīvo tikai cilvēka organismā un, nokļūstot apkārtējā gaisā, tas iet bojā dažu minūšu laikā. Lietojot nesterilas šļirces, vīruss var saglabāt dzīvotspēju vairākas dienas, pateicoties adatas iekšienē palikušām asinīm vai citam šķidrumam. Taču, lai varētu inficēties, nepieciešams tādas šļirces saturu injicēt cilvēka asinsritē.
Ārsti lieto speciālu terminu HIV-statuss, kurš norāda uz imūndeficīta vīrusa esamību vai neesamību cilvēka organismā. Pozitīvs statuss nozīmē, ka HIV atrodas cilvēka organismā, negatīvs ka vīrusa asinīs nav. Cilvēkus, kuru organismā atrodas HIV, pieņemts saukt par HIV-pozitīviem cilvēkiem vai cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV. Cilvēkus, kam HIV nav atrasts, sauc par HIV-negatīviem.
Inficēšanās var notikt tikai tad, kad neinficēta cilvēka asinīs nokļūst inficēts bioloģiskais šķidrums, kas var notikt vai nu tieši caur asinīm, vai arī caur gļotādām (galvenokārt, dzimumorgānu gļotādu). Ir pavisam četri bioloģiskie šķidrumi, kuros ir pietiekami liela vīrusa koncentrācija, lai varētu inficēties: asinis, sperma, vaginālais sekrēts un HIV-pozitīvas mātes piens. Vīruss var nokļūt organismā seksuāla kontakta bez prezervatīva laikā, lietojot nesterilus instrumentus injekcijām un citām manipulācijām, kas paredz ādas virsmas integritātes bojājumus.
Nokļūstot cilvēka asinsritē HIV skar noteiktu šūnu kategoriju, kurām ir tā saucamie CD4 receptori (receptori, ar kuru palīdzību HIV spēj iekļūt šūnā). Pie tām pieder imūnšūnas: T-limfocīti (nodrošina šūnu, kas satur svešus antigēnus atpazīšanu un iznīcināšanu) un makrofāgi (rijējšūnas, kuras spēj aktīvi satvert un iznīcināt baktērijas, bojā gājušo šūnu atliekas un citas organismam svešas vai toksiskas daļiņas). Vīruss nokļūst šo šūnu iekšienē un sāk vairoties, tādējādi saīsinot limfocītu dzīves ilgumu. Ja cilvēks neko nedara, lai cīnītos ar HIV, tad pēc 5 10 gadiem organisma spēja pretoties dažādām slimībām jeb imunitāte pamazām sāk pazemināties un attīstās AIDS (iegūtā imūndeficīta sindroms). Imūnsistēma novājinās, t.i., attīstās imūndeficīts: cilvēku var skart daudzas oportūnistiskās infekcijas (tās ir infekcijas, ko izraisa ierosinātāji, kuri cilvēkam ar normālu imunitāti nerada saslimšanu, taču var būt nāvējoši bīstami slimniekiem ar krasi samazinātu imunitāti). Pie tādām pieder pneimocistu pneimonija, tuberkuloze, kandidoze, herpes zoster (jostas roze), toksoplazmoze un citas.
Ir zināms, ka no inficēšanās brīža līdz brīdim, kad parādās pirmie simptomi un iestājas AIDS, var paiet ne viens vien gads. Taču slimības progresēšanas ātrums ir atkarīgs no visdažādākajiem faktoriem: vīrusa štamma, slimnieka ģenētiskajām īpatnībām, viņa psiholoģiskā stāvokļa, dzīves līmeņa un citiem iemesliem. Kopumā var diezgan precīzi izdalīt 5 AIDS stadijas, kuru simptomi ir sekojoši:
- krasa veselības pasliktināšanās parādās divus trīs mēnešus pēc inficēšanās momenta. Pacientiem paaugstinās temperatūra, parādās galvassāpes, palielinās limfmezgli, var novērot izsitumus uz ķermeņa. Šī stadija parasti ilgst apmēram 3 nedēļas;
- vīrusa nēsāšanas periods praktiski norisinās bez simptomiem un nereti var ilgt līdz pat 10 gadiem. AIDS pazīmes parādās tikai kā nenozīmīgi simptomi, piemēram, kā palielināti limfmezgli;
- ģeneralizētās limfadenopātijas stadija raksturīga stipra limfmezglu palielināšanās, taču tā nav ilgstoša apmēram trīs mēnešus;
- AIDS asociētā kompleksa periods simptomi ir pietiekami spilgti izteikti. AIDS slimnieki cieš no straujas ķermeņa masas samazināšanās, nepārtrauktas diarejas, drudža, stipra klepus, dažādām ādas slimībām;
- AIDS beigu stadija infekcijas pazīmes izpaužas pastāvīgi un ātri progresē, visbeidzot novedot pie letāla iznākuma.
Par primārās profilakses pamatu ir jākļūst apziņai, ka katrs cilvēks personīgi ir atbildīgs par savu dzīvību un veselību. Ikvienam jāzina par HIV infekcijas izplatīšanās ceļiem un personīgajiem profilakses pasākumiem.
Mūsdienās pastāvošās ārstēšanas metodes antiretrovīrusu terapija jeb ART ļauj HIV-pozitīvam cilvēkam saglabāt normālu imūnās aizsardzības līmeni, tas ir aizkavē AIDS stadijas iestāšanos uz ļoti ilgu laiku. AIDS stadija nav neglābjams stāvoklis: lietojot antiretrovīrusu terapiju, vīrusa koncentrācija asinīs samazinās, imūnšūnu skaits palielinās un cilvēka veselības stāvoklis pāriet bezsimptomu stadijā. Tādā veidā ārstēšana ļauj HIV-pozitīvam cilvēkam nodzīvot garu un pilnvērtīgu dzīvi. Cilvēks joprojām ir HIV-pozitīvs, taču AIDS neattīstās. Ārstējoties samazinās arī risks inficēt citus ar vīrusu, jo tā koncentrācija asinīs stipri samazinās.
HIV tiek nodots tālāk ar noteiktiem cilvēka organisma šķidrumiem tie ir šķidrumi, kuros ir inficēšanai pietiekama vīrusu koncentrācija un tie, ar kuriem cilvēki tā vai citādi apmainās: asinis, sperma, preejakulāts, vaginālais un cervikālais sekrēts, mātes piens.
Infekcijas tālāknodošanas ceļi:
- seksuālais kontakts ar HIV-pozitīvu cilvēku bez izsargāšanās;
- asinis asinīs kopīga narkotiku lietošana, izmantojot kopīgus nesterilus medicīniskos instrumentus;
- no HIV-pozitīvas mātes bērnam grūtniecības laikā, ja māte neapmeklē ārstu, nelieto parakstītos medikamentus, vai arī pēc dzemdībām baro bērnu ar krūti.
Daudzi cilvēki baidās inficēties ar HIV parasta sadzīves kontakta laikā. Patiesībā šīs bailes ir nepamatotas, un parasts kontakts ar cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV/AIDS, nemaz nav bīstams. Ap HIV infekciju ir ļoti daudz mītu: kāds uzskata saslimšanu par galīgo spriedumu, kādam ir bail atrasties blakus HIV-pozitīvam cilvēkam, kļūdaini uzskatot, ka HIV infekcija izplatās pa gaisu.
1. Mīts: HIV-pozitīvu cilvēku var atpazīt pēc ārējā izskata
HIV-pozitīvi cilvēki nekādi neatšķiras no citiem cilvēkiem, jo slimība ilgu laiku nekādi neizpaužas, pie kam HIV infekcijai nav nekādu specifisku klīnisko pazīmju. Uzzināt cilvēka HIV-statusu var tikai pēc atbilstošas izmeklēšanas.
2. Mīts: Ar HIV var inficēties sadzīvē
Patiesībā HIV neizplatās gaisa pilienu ceļā tas ir klepojot vai šķaudot, kā arī tas neizplatās ar rokasspiedieniem vai apskaujoties ar HIV-pozitīvu cilvēku vesela āda ir droša barjera aizsardzībai pret vīrusu. Bez tam ārējā vidē vīruss ļoti ātri iet bojā. Tāpēc ar HIV nevar inficēties ar dvieļiem, apģērbu, gultas veļu, traukiem.
3. Mīts: HIV izplatās ar siekalām sviedriem un asarām
Vīrusi tik tiešām var atrasties šajos bioloģiskajos šķidrumos, taču to skaits ir neliels, tāpēc parastos apstākļos inficēšanās riska nav. Piemēram, lai vīrusa deva siekalās būtu pietiekama inficēšanai, būtu nepieciešami trīs litri siekalu, ja siekalas būtu ar asiņu piejaukumu, tad to vajadzētu desmit mililitrus. Ja runājam par sviedriem, tad inficēšanai vajadzīga vesela vanna sviedru, asaru gadījumā vesels baseins.
4. Mīts: Ar HIV var inficēties baseinā un saunā
Kā teicām jau agrāk, HIV ir ļoti nenoturīgs apkārtējā vidē un ātri sabrūk, tāpēc arī tādā veidā nav iespējams inficēties ar HIV.
5. Mīts: HIV-pozitīvie bērni var inficēt veselus bērnus kopējo rotaļu laikā, piemēram, iekožot. Tāpēc tādiem bērniem būtu jāapmeklē atsevišķi bērnudārzi vai skolas, atsevišķi no veseliem bērniem
Bērni nemaz tik bieži nekož cits citam. Bez tam, lai inficētu ar HIV ir vajadzīgs pietiekams daudzums siekalu laikam tāpēc visā epidēmijas vēsturē nav fiksēts tādas inficēšanās gadījums. Visā pasaulē bērni, kuri inficēti ar HIV, apmeklē parastās skolas un bērnudārzus un nevajag viņus izolēt no veselajiem bērniem.
6. Mīts: Ar HIV var inficēties no odu kodieniem
Ja šis mīts būtu patiesība, tad droši vien jau visi Zemeslodes iedzīvotāji būtu inficēti ar HIV. Taču HIV nevar dzīvot un vairoties oda ķermenī, bez tam, oda snuķītī ietilpst pārāk maz vīrusu, tāda daudzuma noteikti nepietiek inficēšanai.
7. Mīts: HIV-pozitīva grūtniece noteikti inficēs savu bērnu
Patiešām, pastāv tāda HIV tālāknodošanas iespēja. Taču pie mūsdienu medicīnas attīstības līmeņa sievietes grūtnieces pareiza ārstēšana samazina bērna inficēšanās risku ar HIV līdz 2 - 3%.
8. Mīts: Ir bīstami būt par donoru atdalot donora plazmu var inficēties ar HIV
Attiecībā uz inficēšanos ar HIV, asins nodošana nekādi neapdraud donoru. Visas manipulācijas tiek veiktas tikai ar sterilu medicīnisko instrumentāriju un atbilstoši galvenajiem drošības noteikumiem.
AIDS problēmas var un vajag risināt apvienojot visus iespējamos spēkus. Pirmkārt ienaidnieks ir labi jāpazīst, tāpēc daudzkārtēji pieaug izglītojošā darba nozīme visos sabiedrības slāņos un īpaši jauniešu vidū.
Šobrīd vēl nav zāļu, kuras varētu iznīcināt HIV cilvēka organismā, nav vakcīnas, kura varētu novērst inficēšanos. Neviens nav apdrošināts pret inficēšanos ar HIV. Ikviens cilvēks jebkurā vecumā neatkarīgi no dzīves vietas un reliģiskās pārliecības var inficēties. Tikai zināšanas par iespējamiem inficēšanās ceļiem un profilaksi, kā arī konkrētā cilvēka saprātīga uzvedība bīstamās situācijās spēj viņu pasargāt.
Katrs pats pieņem lēmumus un ir atbildīgs par savu rīcību un savu dzīvi.
Atpakaļ